Mulgimā aptver piecus – Hallistes, Helmes, Karksi, Tarvastu un Paistu – novadus.
Novads ilgu laiku bijis igauņu reģionālās identitātes pamatā. Viss mūsu vecākais kultūras slānis (dialekti, folklora, materiālā kultūra utt.) iedalās pēc novadiem.
Etnogrāfiski novads bija visai slēgta nacionāla vienība, kur pateicoties patstāvībai, laulībām kopienas iekšienē u.tml. saglabājās arī senās tradīcijas, izloksne, ģērbšanās stils un cits vietējais mantojums. Novadā mītošo tautu raksturo ciešas radniecīgas saites. Parasti par dzīvesbiedru sev izvēlējās cilvēku no sava novada, retāk no kaimiņu novada (Sāga).
Kad tiek dziedāta tautasdziesma, tad tā ir kāda novada tautasdziesma. Ja tiek nēsāti tautastērpi, tad tie ir kādu novadu raksturojoši tautastērpi. Līdz šai dienai cilvēki tiek apbedīti novada kapsētā.
Vēsturisko kultūras reģionu atzīmēšana stiprina igauņu piederību konkrētajai vietai un caur to palīdz saglabāt apdzīvotību.
Mūsdienās novada jēdziena izpratne Igaunijā ir mainījusies par vēstures un kultūras jēdzienu. Piemēram, igauņu valodas izloksnes, folklora un tautastērpi iedalās atsevišķi pa novadiem, tā kā daudzi novadi tika izveidoti, balstoties uz vēsturiskām novadu teritorijām.
Līdz zemnieku atbrīvošanai no dzimtbūšanas 19. gadsimta sākumā baznīcas draudze jeb draudžu novads bija galvenā vēsturiskā administratīvā vienība, kuras robežās zemnieki un pagastu ļaudis savā starpā komunicēja. Reti zemnieki (īpaši sievietes) tika tālāk par savu novadu.
Tādēļ novadam bija būtiska nozīme tautas kultūras iekšējā dalījuma un vietējās izloksnes izveidē. Lai izpētītu seno igauņu tautas kultūru un dialektus, par pamatu tiek ņemts novads kā pamata vienība. Novads igauņu valodas, folkloras un etnogrāfijas izpētē ir galvenā teritoriālā vienība. 19. gadsimtā dibināto draudzes tiesu, draudzes skolu un Dienvidigaunijā arīdzan draudzes konventu apkaime parasti pārklājās ar novadu. Arī zemnieku konventu dibināšanā (1936. gadā Lauksaimniecības kamera) tika ņemtas vērā novadu robežas.